Svina garša

Māris Bērziņš “Svina garša”

Un vai tad, izņemot laimi, dzīvē vēl ir kas, pēc kā tiekties? 

24961951

Ir pagājušas pāris dienas kopš izlasīju grāmatu, bet aizvien ir jūtama spēcīga pēcgarša, nevaru apgalvot, ka mutē jūtu svina garšu, bet sirdij nu dien ir uzvelts pamatīgs smagums, es dzīvoju līdzi visām Matīsa bēdām un priekiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem…
Liekas, varu veidot grāmatu iedalījumu Vai ir kas briesmīgāks par cilvēku?!”.

Ir pasludināts karš. Tas it kā noris tepat blakus, bet tajā pat laikā šķiet tik tālu, jo mazo cilvēku ierasto ikdienas ritējumu tas neizmaina tik krasi kā biju to iztēlojusies.

Kara stāvoklī neviens pēc tava viedokļa, piederības, ticības nejaudās, ir vispārpieņemti fakti, kas ikvienu pieskaitīs pie kādas nacionālās piederības, kas attiecīgajā laika periodā varēja izšķirt pārāk daudz ko.

Laiks, kad izdomātiem meliem tic vairāk kā patiesībai. Šajā vēstures daļā ir kas tāds, ko neviens nekad nepiedos.

Krievs joprojām nav atradis sevi – kamēr smadzenes iestigušas dzimtenes dubļos, acis kāro pēc Rietumu civilizācijas. Aizvien gribas plesties uz āru, kamēr pašam viducis stāv tukšs.

 

Starp kokiem un krūmiem var saskatīt izģērbtus ļaudis virzāmies uz ieplaku, līdz viņi pazūd no redzesloka, uz saklausīt nepārprotamu, lodēm kapātu murdoņu. Tātad šeit ir mūsu galastacija. 

Dzīve bieži noliec

Šīs abas grāmatas man gribas turēt līdzās vienu otrai.

Nora Ikstena “MĀTES PIENS”
ikstena_mates_piens“Nolemti kaut kādai miegainai eksistencei, kuru vajadzētu saukt par dzīvi.”

Grāmata rada smeldzīgu sajūtu. Un sāp visvairāk, kad lasi esot prom no mājām, prom no mātes un mātes mātes tuvuma.
Lasot, mani nepameta sajūta, it kā šī mazā meitene sēdētu man blakus un pati stāstītu savu stāstu.
Grāmata, kas ne tikai spilgti atainos tā laika situāciju un izjūtas par notiekošo, bet kas arīdzan liks novērtēt mātes tuvumu un mīlestību!

“Dzīves sīkumi. Man sāpēja, kad tie pieskārās.”

“Mani brāļi, tuvākā mīlestību es jums neiesaku, es jums ieteicu tālākā mīlestību.”

Māra Zālīte “PIECI PIRKSTI” Zalite_vaks-galagala.cdr
Pieci pirksti. Laurai ir pieci gadi. Viņas māju kokā sauc “pieci pirksti”. Laura savos piecos pirkstos sažņaudz papus gredzenu.

Nedaudz pat neērti teikt, ka grāmata mani brīžam vairāk atgrūda kā saistīja. Neērti tamdēļ, ka neskatoties uz visu Sibīrijā pieredzēto, bērna atgriešanās (ierašanās) Latvijā tiek pasniegta mīļa un sirsnīga. Tieši tāpēc es grāmatu raksturotu kā mīļu un, iespējams, vairāk piemērotu gados jaunākai auditorijai. Man šķita nedaudz par naivu, bet no otras puses – varbūt tieši tas mums ikvienam nepieciešams – paskatīties kā pasaule un lietas tiek uztvertas caur bērna acīm. Visas lietas nu dien noteikti nav tik sarežģītas kādas mēs tās pasniedzam.

(Ja par to, kas pietrūkta, tad, protams, gribējās ko vairāk par Sibīriju un sumpurņiem palasīt)

VILCIENVAKTE

Mēs visi esam slampas brīvdienās. 

Ērvins Velšs “Vilcienvakte”
7324731

Man likās, ka es sevi sačakarēju ar narkotikām, bet, palūk, daži pideri visu savu dzīvi salaiž dēlī ar mīlestību.

Narkomāniem svarīgākais ir tikt pie devas, viss pārējais ir otršķirīgs. pilnīgi viss.
viss sākas no vienas reizes.
alkoholisms šķiet ar to visu nāk kā komplektā.

Ar herņu nekad nav bijis nekādu īstu dilemmu. Dilemmas sākas tikai tad, kad herņa izbeidzas.

Grāmatu lasīju aizdomīgi ilgi,- brīžiem grāmatai grūti pieķerties, vēl grūtāk – to atlaist vaļā, savādi tuva man bija kļuvusī šī narkomānu kompānija. Jo tam visam pa starpu tiem “sūdainajiem pideriem” ir pāris labas atziņas par dzīvi un vērtībām. (jā, man arī patika viņu visnotaļ brīvā sarunvaloda)

Pat šādām grāmatām ir laimīgas beigas. Vai vismaz cerības par laimīgāku dzīvi.

Retorisks jautājums – visu skuķu un psihopātu firmas ierocis.

Jo lielāka kļūst vajadzība pēc palīdzības, jo mazāks kļūs draugu skaits.

Meža meitas

Sanita Reinsone “Meža meitas”

Par sievietēm – stiprām, drosmīgām un pat brīžiem bezbailīgām, bet tik un tā – skaistām un sievišķīgām!

Mežs ir robežšķirtne, kas sadalījis dzīvi – mājās, mežā, cietumā (pēc meža gandrīz vienmēr seko ieslodzījums un gulaga nometnes).

Grāmatā var aprakstīt tikai mazu daļu no piedzīvotā un izjustā, atstāstīt to šeit – pilnīgi neiespējami.

Ja nebūtu tās bailes, tad jau dažam liktos pat romantiski…Es to nevienam nevaru izstāstīt, cik drausmīgi ir dzīvot mežā. No krūma iekliedzas vārna. Vai dieviņ! Kāds zars ielūst…Ar vārdu sakot, paniskas bailes! Bailes bija tādas, ka sapņos kliedzu.

Spēcīgas grāmatas rada tik daudz emociju un iespaidu, ka ar tām noteikti ir jādalās, šoreiz laime/nasta krita uz mammas pleciem un viņa pēc visa pateiktā ļoti kodolīgi, bet trāpīgi piezīmēja, ka tajā laikā cilvēki bija stiprāki! Un patiesībā es pat nezinu vai varu vēl ko piebilst, jo šie cilvēki tiešām ir apbrīnas un cieņas vērti!

Neatminos, ka man skolā būtu stāstīta šāda vēstures daļa,- it kā tā pazūd kopā ar tiem, kas to visu piedzīvoja. Tāpēc vien šī grāmata plauktā ieņems mīļu vietu! ♥

 

Papīra cilvēki, papīra pilsētā

Džons Grīns “Papīra pilsēta” 6442769
John Green “Paper Towns”

Otram cilvēkam ir ļoti grūti mums parādīt, kā mēs izskatāmies no malas, un mums ir grūti kādam izpaust, kā patiesībā jūtamies.
[..]
Bet vai mums arī kaut kādā pamatlīmenī nav grūti saprast, ka citi cilvēki ir tādas pašas cilvēciskas būtnes kā mēs? Mēs vai nu idealizējam viņus kā dievus, vai noniecinām kā dzīvniekus.

Margo un Kventins ir kaimiņi kopš bērnības, bet šķiet, ka ikdienā vada dzīvi tā it kā otra nemaz nebūtu, protams, izņemot Kventinu, kas Margo skata ar mīlestības pilnām acīm.
Viss mainās kādā vakarā, kad Margo iesaista Kventinu atriebības plāna īstenošanā. Viņi kopīgi izpilda 11 punktu plānu, kas šķiet viņus saved atkal kopā kā bērnībā.
Līdz nākamajai dienai, kad Margo ir pazudusi.
Margo, līdzīgi kā citās reizēs, ir atstājusi norādes, kur viņu meklēt. Un tā Kventinam un viņa draugiem sākas neaizmirstams piedzīvojums, kas pārsteidz ar tādiem notikumiem, par kuriem viņi būtu varējuši tikai sapņot.

Ir grūti doties projām – līdz tu aizej. Un tad nav nekā vieglāka. 

Es novēlu sevi dubļiem, lai izaugtu kopā ar zāli, kuru tā mīlu,
Ja vēlies mani atkal, tad meklē pēc manis zem savu zābaku zolēm.
Ja tev neizdosies mani atrast uzreiz, tad nezaudē drosmi,
Neatradīsi mani vienā vietā, meklē citā,
Kaut kur es stāvu un gaidu tevi.
(Volts Vitmens “Zāles stiebri”)

Cik patiesi mēs esam, sakot es saprotu, kad kāds mums uztic savu bēdu, pārdzīvojumu?! Cik patiesi mēs spējam iejusties otra situācijā?! Un vai mēs savā egoistiskajā būtībā to vispār varam izdarīt?!

Man ne pārāk patika, jutu autora grāmatas “Meklējot Aļasku” pēcgaršu, it kā Aļaska šajā grāmatā būtu pārdzimusi par Margo.

Tu gaidi, lai cilvēki nebūtu tādi, kādi viņi ir. 

Man vienmēr ir licies smieklīgi, ka cilvēki vēlas saieties ar tiem, kuri ir izskatīgi. Tas ir kā izvēlēties brokastu pārslas pēc krāsas, nevis pēc garšas.

Tu klausies cilvēkus, lai varētu iztēloties, kādi viņi ir, un dzirdi, cik šausmīgi un cik brīnišķīgi viņi izturas pret sevi cits pret citu, bet galu galā šī klausīšanās vairāk atklāj tevi pašu nekā cilvēkus, kuros esi centies klausīties.

1248941829-aab5cd053e48d4f599385db23602b19d

Bildes ņemtas šeit,- grāmatas vāks un otra.

Cinka zēni

Svetlana Aleksijeviča “Cinka zēni”

Cilvēki brauca, jo valsts pasniedza, ka vajag, ka tā ir varoņa cienīga rīcība! Ka tur visi ir kā brālis viens otram, ka dodas kādam palīdzēt, ka kādu izglābs. Visi “mājās” palikušie pēc tam smiesies par tām sievietēm, kuras turp brauca, jo visām “uzspieda vienu zīmogu – mauka”. Cits brauca peļņas dēļ (lai gan tas skan ļoti pretrunīgi,- citi savās atmiņās izsaka, ka nesaņēma par to praktiski neko). Cits zināja, ka tur varēs nopirkt to, ko Krievijā atrast nevar, bet pie robežas sievām un mātēm vestos kažokus, smaržas, kosmētiku – atņems, nevarot ievest, teiks muitnieki, lai gan abi zinās, ka muitnieki atņem tikai tādēļ, lai pēc tam pārdotu, veido paši savu biznesu. Cinka zārki – tajos atveda mirušos tautiešus. Tā teica tuviniekiem. Grāmatā minēts, un tas šķiet ļoti ticami, ka zārkos iebēra melnzemi, lai zārks būtu cilvēka svarā. No otras puses – ir minēts, ka zārkiem bija lodziņš sejai, bet vai visiem – nav skaidrs (jā, es apzinos, ka nevar visu balstīt uz vienas autores darbu).

Ko es tur sapratu? Labais nekad neuzvar. Ļaunais pasaulē nesamazinās. Cilvēks ir briesmīgs.

Pēc tam, pēc kara beigām, to sauca par politisku kļūdu. Bet kurš ir atbildīgs par šo kļūdu to cilvēku priekšā, kas priekšlaicīgi tika apglabāti, kas mājās atgriezās bez rokām, bez kājām, kurli, sadragāti?!

Vai ir kas briesmīgāks par cilvēku?!

Par pašu grāmatu patiesībā nav daudz ko teikt. Bet es teiktu, ka grāmata ir vērtīga. Cilvēki kļūst arvien ļaunāki, asinskārāki,- nav tā, ka izlasīsi grāmatu un sapratīsi kā ir būt karā, bet radīsies nezūdoša sajūta, ka gribas apkārt labus un taisnīgus cilvēkus. Un lūk, šī sajūta mani vēl aizvien nepamet, gribas sargāt savus tuvos un ar cieņu vērties pretī tiem, kas ir dienējuši un kas dienē šobrīd.

Mums iestāstīja, ka karo bandīti, bet mēs būsim varoņi, visi mums teiks paldies. Es labi atceros plakātus: “Karavīri, nostiprināsim mūsu Dzimtenes dienvidu robežas”, “Neapkaunosim armijas godu”.

Patiesību? Visu patiesību jums izstāstīs tikai izmisušais. Pilnīgi izmisis cilvēks izstāstīs visu… Neviens nezina patiesību. Tikai mēs… Patiesība ir pārāk briesmīga, patiesības nebūs… Kurš stāstīs, ka zārkos pārvadāja narkotikas? Kažokus… Nogalināto vietā… Kurš jums parādīs izkaltētu cilvēka ausu virteni?

Cilvēks mirst pavisam savādāk nekā filmās. Cilvēks nemirst pēc Staņislavska sistēmas. Lode trāpīja galvā – novicina rokas un nokrīt. Patiesībā: lode trāpīja galvā, lido smadzenes, bet viņš skrien tām pakaļ, var noskriet puskilometru, un ķer tās. Tas ir otrpus robežai. Viņš skrien, kamēr iestājas fizioloģiskā nāve. Vieglāk būtu bijis nošaut, nevis skatīties un dzirdēt, kā viņš šņukst, lūdz nāvi kā atpestīšanu.

 

Klātesošs!

 

Maikls Kaningems “Mājas pasaules malā”

(Michael Cunningham “A Home at the End of the World”)

Untitled

Ikdienas ainas un pārdzīvojumi ģimenē. Cerības, sapņi un šo ilūziju sabrukšana, triecoties pretī realitātei. Uzticēšanās un pakļaušanās.

Grāmatas sižets ir sadalīts tā, lai tam varētu izsekot līdzi no četru personu skatpunkta. Un jāsaka, ka autoram ar šo pieeju ir lieliski izdevies parādīt, cik katrs no viņiem ir atšķirīgs. Bet vai tiešām viņi kā atsevišķi kauliņi kopā veido nešķiramas puzles gabalu?

Pirmo reizi puiši – Džonatans un Bobijs, satiekas pusaudžu gados, šķiet, ka viņus sasaista viņu acīmredzamā atšķirība. Kā pirmā savādā mīlestība, kurai tikpat savādā veidā gribas ticēt, ka tā pārdzīvos laiku liktos šķēršļus. Tā šķiet vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi viens otram ir blakus grūtā brīdī. Un laiks, ko viņi pavada šķirti – nemaz nepaspēj izjaukt viņu gandrīz maģisko saikni.

Aizdomājos par savu pirmo mīlestību, man agrāk šķita, ka tai ar tās nevainīgumu un valdzinājumu vienmēr būs kāds stūrītis sirdī atvēlēts. Laikam ejot sapratu, ka šī doma bijusi tikpat nevainīga un naiva kā pati mīlestība. Bet kāda gan te vispār mīlestība, romāns vērš domas uz mājām un māju sajūtu, cik patiesībā mums ir svarīgi būt vietā, ko varam saukt par mājām, lai apkārt mums būtu cilvēki, kuri būtu daļa no mūsu ģimenes, lai arī kāda tā būtu, daļa no tā, kas veidotu māju sajūtu. Ikvienam no mums ir nepieciešams ne tikai jumts virs galvas, bet cilvēki apkārt, kas mūs gaidītu un priecātos sagaidīt mājās. Un tad ar mūsu dzīves ritējumu, parādās nestandarta ģimeņu moduļi,- šo geju dzīvē parādās sieviete un tad kļūst skaidrāks, kāpēc sievietēm mēdz piedēvēt problēmas cēloņa titulu – maita, kura jebkādiem paņēmieniem grib piepildīt savu sapni. Maita, kas apvienojot divus geju vīriešus, saskata viena ideāla vīrieša tēlu. Mīlestībā un karā visi ieroči atļauti, acīmredzot arī sapņu piepildīšanā! Un jā – Klēra man nepatika! 😀

Galu galā nobeigums attaisno manas cerības, varbūt ne gluži cerības, bet drīzāk vēlmi par to, kādas beigas gribēju saņemt (un neliegšos – man interesēja kāda iegrozījās viņu dzīve pēc tam!).

Ir svarīgi būt esošajā mirklī un izbaudīt to. Būt klātesošam!

you-make-me-happy-quotes-tumblr-hd-all-you-quotes--cute-family-quotes-tumblr-for-him-about-life-for-wallpaper

Es pats nesapratu, ko jūtu, un man nepatika šis lūgums nosaukt savas jūtas vārdā. Varbūt es baidījos, ka, aprakstīdams tās tik agri, atņemšu tām iespēju augt vai mainīties.

Mūsu dzīvi sastāda pārmaiņas, ko mēs nespējam ietekmēt. Ir pareizi ļaut sīkumiem notikt.